E-lietu dienasgrāmata

Ir lietas, kurām es cenu neskatos, varbūt ne tādēļ, ka man tas nebūtu būtiski, bet drīzāk lai taipītu nervus, jo zinu, ka tas neko nemainīs, pirkšu tāpat. Viena no tādām lietām ilgu laiku ir bijusi benzīns, pēcāk dīzeļdegviela, kuru pieredzes un pieraduma pēc pērku tikai vienā benzīna uzpildes staciju tīklā. Šodien pa retai reizei paskatījos uz to ciparu brīdī, kad, manuprāt, vajadzētu noskanēt tikšķim, kurš liecina par bākas pilnību. Tikšķis aizkavējās un jūtami. Patam cipars čekā jau bija pārsniedzis manas pārdrošākās prognozes par to, cik iztērēšu šai namaz ar ne tik lielajai bākai.

Tad nu tā, sabiedriskais man ne pārāk patīk, tādēļ šķiet, ka būs jāatsvaidzina savas velodotības, kuras pirms nieka pāris gadiem man tik ļoti noderēja ikdienā. Tā kā velobraucējs esmu gandrīz tikpat traks kā autobraucējs, tad būs laikam jāpiedomā par aizsargiem un jāsāk lietot tik traucējošo smieklīgo veloķiveri. Ar satiksmi velosipēdistu skatījumā ir kļuvis tikai sliktāk, arī ceļu plānotāji tam diez vai plāno pievērst pietiekamu uzmanību, kamēr Rīgā velobraucēju nemaz jau tik daudz nav. Tādēļ jau atkal katram par sevi jāgādā pašam. Dzīvībai tomēr ir vērtība.