E-lietu dienasgrāmata

Radās iespēja un vēlme aizšaut vienā darbdienas vakarā līdz Tartu uz sezonas atklāšanas koncertu, kurā spēlēja pasaulslavenā vijolniece Sāra Čanga (Sarah Chang). Lielākā jautrība un dusma bija par “atgadījumu” ceļā uz Tartu. Laika, protams, bija maz un igauņiem tie ceļi ir krietnu sprīdi labākā stāvoklī kā mums … tālāk nav laikam jāskaidro, bet nu sanāca humors ar igauņu ceļu policiju. Šie manus spidometra ciparus bija nopēlējuši, stāvot vienā ceļa atzarā. Tā kā noķēra mani viņi tikai krietnu gabalu pēc tam, atliek vien priecāties, ka viņu radari ir visnotaļ neuniversāli un ļauj saglabāt uz ekrānā tikai pēdējo fiksēto ātrumu, kāds man bija brīdī, kad viņi mani pamanīja. Tas nopēlētais cipars nebija liels, Latvijā pie tāda reizēm tikai ar pirkstu pakrata, bet nu tie igauņi ir igauņi. Pasēdēju kādu laiciņu viņu “politsei” mašīnā Nissan Primera un papētīju, kādi tik dzelži tur nav iekšā sabūvēti. Nekas iespaidīgs gan nebija. Pārsteidza birokrātijas pēdas protokolā, precizējot – tā garumā. Pilnīgi skaidrs, ka savu “braukšanas kultūru” viņi panākuši ar drastiskiem naudas sodiem, ierēdņveidīgi domājošiem policistiem un attiecīgi bailīgiem autovadītājiem, kuri reti kad pārsniedz 100km/h ārpus apdzīvotām vietām. Tur rodas vēlme braukt ar smārtu (divvietīgo, 0,6-litrīgo), lai gribēdams vairāk par 110km/h izspiest nevarētu.

Koncerts bija … labs. Vienīgais, kas pēc gadiem būs atmiņā palicis, droši vien būs tā pati burvīgā būtne, kuras spēles tehnika, izjustums, precizitāte u.c. pārsteidza šī vārda vispozitīvākajā nozīmē. Vispār fantastika, kaut arī lociņa sari plīsa un orķestrim saskaņa un ritms starp grupām kliboja (kas neizbrīnija, jo šķita, ka diriģents ir tikai tāda eleganta persona, kura mūzikas ritmā plātās līdzi pašgājējorķestrim). Skarbi bet patiesi.