E-lietu dienasgrāmata

Nu elpoju es diezgan jau sen. Patiesībā, kopš sevi atceros, tikai toreiz es to darīju tā brīvāk – tā teikt nepiespiesti, jo man nebija iesnas. Vai uzskatu elpošanu par smagu darbu vai nē, es šobrīd nemācēšu atbildēt. Drīzāk jau jā, it īpaši kad deguns ir ciet. Vai spēšu to darīt ilgstoši jebšu tā man tāda aizraušanās uz pāris mēnešiem? Nu tas ir plašs temats. Drīzāk jau tas man uz visu mūžu, elpošu kamēr vien dzīvošu. Man bieži jautā vai daru to pārliecības dēļ vai man vienkārši patīk to darīt. Gan, gan. Man patīk šis process. Tā ir iespēja kaut ko dot pasaulei un iespēja no tās saņemt. Tāds apmaiņas process, kurš tiešām iepatīkas. Bieži izdodas ievilkt ko jaunu, reizēm aromāts nav tāds kā gribētos, tā teikt šķiet, ka galīgi nav svaigs un izgājis jau caur daudziem jo daudziem deguniem. Bet no katra deguna tam pievienojas klāt kas jauns.

Ar laiku no elpošanas rodas atkarība un ne dienu nevaru izturēt neieelpojis. Un līdz ko jūtu jaunas svaigas smaržas vēlos tās tvert līdz noreibstu. Kad tās mani piepildījušas un iedvesmojušas, es tās pūšu laukā. Pūšu tā, kā māku. Tā pūšot un pūšot pamazām iemācos labāk pūst. Vai man patīk pūst pīles? Nē, nepatīk, jo uzskatu, ka deguns nav tik liels lai pūstu pīles. To lai dara tur, kur daudz degunu un tie ošņā pēc sājās dolārsmakas. Man tas ne tik ļoti tā patīk. Mīlu svaigas pļavas, meitenes smaržas, tādas svaigu dzelžu smaržas un līdzīgi.

Cilvēki domā, ka elpošana ir tāda kā liela laika tērēšana. Nu zināma mērā piekrītu, daudz elpojot atraujam saviem mīļajiem, taču to visu var sabalancēt. Ar laiku elpošanai jākļūst par tik pat vieglu un pašsaprotamu procesu kā blogošana, tai jānotiek paralēli visam, ko darām un tam varam nepievērst tik daudz uzmanības. Mēs to vienkārši darām, jo mēs esam mēs, mēs to mīlam un tā ir mūsu dzīve.